•  

                    ...un jauns ceļojums var sākties. 25 apņēmīgi gājiena dalībnieki šā gada 2. jūlijā satikās Rīgas dzelzceļa stacijā, lai uzsāktu aizraujošu ceļojumu pa Gaujas senlejas mežiem, gravām un pļavām, lai beigās sastaptos ar noslēpumaino Lāci, kas apdzīvo klinšainos stāvkrastus. Mītiskais Pekainis ir izslavēts ar savu gudrību, veiklību un drosmi, taču brašie piedzīvojuma meklētāji apņēmības pilni doties ceļā pat par spīti sasodīti karstajai jūlija svelmei. Laika apstākļi ir izaicinoši, un pārbauda dalībnieku pacietību un izturību. Divās dienās mijās tropiska tveice ar skotlandisku miklumu. Tas viss liriskajai atkāpei, bet sekojot notikumiem pa pēdām atgriežos pie ceļojuma sākuma.

                   Pirmais gājiena pārbaudījums izrādījās diezgan iespaidīgā grava, kas pēkšņi pārtrauca raito soli. Ko darīt? Kāpt vai šļūkt? Domas dalās un pulciņš ar. Tie, kas slidinās pa dublīšiem lejā noteikti priecājās par tur sastaptajiem masīvajiem akmeņiem, kas kā aizsnaudušies milži sakrituši starp klinšainajām sienām, bet tie, kas izvēlējās doties pa augšup priecājās par iegūto skatu uz Gauju.

                  Tālāk dodoties uz priekšu seko virkne dabas mātes biotopu paraugdemonstrējumi, kas  patiesi ir laikmetīgās mākslas šedevri, mainīgi, abstrakti un iedvesmojoši. Nonāku pie secinājuma, ka te noteikti ir augstāka spēka bezgalīgo ideju laboratorija, kas viss vienkopus apskatāms šajā unikālajā vietā. Ja vien skatītājs ir bijis gana vērīgs, tad te var uzskaitīt čupu sarkanās grāmatas augus un kustīgo radību iedzīvotājus. (Audiovizuālo iespaidu papildina Mārtiņa Meļka muzikālais pienesums - rūkšana, kūkošana un svilpošana.)

  • lasām tālāk..?

                  Ceļš turpinās. Te taciņas ir šauras un aizaugušas, te aitiņas, kas snauduļo pavēnī uz lielceļa ar kazlēniem, kas strīķējās gar lazdām un sētas mietiem. Gluži vai neticas, ka visapkārt atrodas tik daudz skaistuma un pārsteigumu ik uz soļa. Mežs arī neliedzas dāvāt savas pirmās veltes cienājot gājējus ar pirmajām gailenītēm, meža zemenēm un mellenēm. Ir atrodami arī veldzējoši strautiņi un upes ieloki, kuros rotaļīgi paplunčāties. Jā, it viss apkārt esošais ievelk dvēseli kā zaļā atvarā un ierastā pilsētas steiga aizplūst aizvien tālāk un tālāk...

    Tā soļojam labu laiciņu, līdz attālināmies no visa aizvien vairāk un vairāk... ieskaitot maršrutu, un paredzētajā gājienā iekļaujos kilometros ieviešas neliels loks kurā nākas izlavierēt starp labi noklātiem tūristu galdiem, teltīm, un kaut kur pa ceļam sastapt arī pāris iznesīgas indiāņu laivotājas. Ap saules rietu viss pulciņš veiksmīgi sasniedz galamērķi.

                  Noguruši, izsalkuši visi uz mirkli atvelk īsu atelpu, bet tad naski ķeras pie nometnes sagatavošanas darbiem. Draudzīgā sadalīšanās pa frakcijām nereti man atgādina hipiju komūnu, proti, kur vieni cērt malku, kurina, un trešie konstruē ‘čigānpirtiņu’, bet atlikušie tekalē un iztausta sūnas mīkstākai guļamvietai. Ar spuldzītēm galvā šiverīgākie koka gāzēji bizinē pa mežu ar cirvīšiem, gāž metrīgas egles iekuram un konstrukcijai priekš savvaļas SPA, lai vēlāk reabilitētos pēc cīņas ar Lielo Lāci. Kopumā viss skats no malas ir aizdomīgs, bet gana amizants, lai visi laivienieki un plostotāji pēc iespējas ātrāk aiznestos tālāk pa upi...

                    Ap pusnakti gājiena dalībnieki tiek sagatavoti Lāča mistērijas iniciāciju rituālam. Visi vienkopus sasēdināti lejā pie Gaujas, un apcerīgā meditācijā ielaižas arvien dziļāk savās zemapziņas dzīlēs, lai sevī atmodinātu snaudošo (bet pozitīvo) Lāci. Drīz nāk Lāča Padotais un vienu dalībnieku pēc otra ievelk mežā uz spēkošanās vietu. Ik pa laikam atskan kliedzieni un pļaukām līdzīgi sitieni. Pārpalikušie tikmēr raksta pasaku par ‘Lācīša sapnīti’ (t.i. pēc meditācijas, kas vēlāk tika lasīta pie ugunskura. Labākā pasaka tiks pievienota šī stāsta beigās;))...

                     Pārbaudījumu izturēja visi, bet tas, kas notika starp Lāci un kur vēlāk tas palika, par to vēsture klusē. To zin tikai Gaujas straumes un zvaigznes...

  • lasām vēl tālāk..?

                   Ap pusnakti visi pulcējas pie ugunskura, vakariņās vecais labais kartupelis, (kas savā folija ietērpā starp oglēm izskatās pēc pakrituša kosmonauta). Apetīte kā lācim. Nevar jau nocieties. Zemais starts un ‘mazais kosmonauts folija mudierī’ tiek attīts. Viegli kraukšķīga miziņa. Pirksti deg. Vidus mīksts. Viss garšo lieliski, bez jebkādam piedevām. Uz iesmiņiem cepās desiņas un marshmallow’s. (Paldies iesmiņu meistaram Laurim!). Pret debesīm skrien dzirksteles, un es domāju, vai vēl citviet, zem citām zvaigznēm atrodas tikpat lielisks ugunskurs kā šis...un re, pirtiņa arī ir jau gatava!(Un pēc atsauksmēm ir vien jānotic, ka tā esot bijusi lieliska.                                 Nu, ko ticēsim uz vārda, jo kamēr citi mīkstināja kaulus un miesi, es jau zem eglēm atrados dziļā lāča miegā.

                   Nākamajā rītā Lāča rēciena celti visi tika pulcināti, pie mūsu brīnišķās Ances, lai nodarbinātos ar fiziskajām aktivitātēm un modinātu prātu. Pēc brokastu putras ar medu, visi ir gatavi, lai dotos tālāk uz Līgatni pie Lāču mammas VelgasVītolas meitas Daces. Stāsti par parka iemītniekiem papildinājās ar zvērkopes pašas gūtajiem piedzīvojumiem. Mazliet izsaluši no lietus šaltīm un individuālajām cīņām ar mistisko Miega Lāci, kas teju bija uznācis vai katram gājiena dalībniekam, viss izzuda, kad bija jāpārvar pārsimts pakāpienu, lai tiktu skatu tornī, no kurienes droši kā lidvāvere varēja ielaisties tuvu augošās egles čiekuros.

                  Pēc ekskursijas mūsu domas tālāk nesās pēc piesolītajām Līgatnessuperbulciņām,  (kur cepums cepējam, par patiesi gardajām un svaigākajām maizītēm un gaiļbiksīšu tēju.) Šis, tad arī būtu Lāča mistērijas pēdējais posms. Atslābums. Prieks par noieto – gandarījums, ka varējām! Raitā solī ceļš vijas stacijas virzienā. Vēl pēdējie skatieni uz diženajām un slaikajām priedēm un prāts jau kaļ domas par nākamo gājienu.

                   Pieripo vilciens, visi salec kā zaķi un iekārtojas atpakaļ ceļam uz Rīgu. Vairums izsaktās ka guļ. (Aijā žūžū Lāča bērni...) Aiz loga smidzina lietutiņš. Šķiet rudens klāt. Ir mazliet skumji, tomēr viss redzētais un iespaidiem gūtais pildās sirdī kā mammas pašcepta kūka ar biskvītu un putukrējumu – atmiņas ir siltas. Siguldas un Līgatnes ainas ir grūti pārspēt skaistumā. Šeit patiesi vērts bija ik katrs solis, kas pārsteigumā lika ieplest acis un no jauna apzināties, ka dzīvot Latvijā ir skaisti. Un vēl ir tik daudz ko vēl apskatīt...

     

     

Gaujas lāču mistērija

© 2016 by Augam Latvijai